OM DRAM DRAM DATTATREIJA
DŽĪVANMUKTA – GĪTA
Dzīves laikā atbrīvotā dziesma.
Mangalam.
Ved mani no nereālā uz reālo, ved mani no tumsas Gaismā, ved mani no nāves uz nemirstību!
1. Atkal un atkal es pazemīgi slavēju TO vareno Būtni, kas caurstrāvo visu esību, mirdz visā kā apziņa, mūžīgi brīva, visu darbību lieciniece, īstenā zināšana, un ne ar ko neatšķirīga no manas personīgās augstākās Patības.
2. Džīvanmukta nozīmē, ka, vēl ķermenim esot, ir sasniegta atbrīve. Tas nozīmē noteiktu apziņas stāvokli. Šis apziņas stāvoklis nav salīdzināms ar fiziskā ķermeņa nāvi, jo, ja tāds atbrīvotas apziņas stāvoklis iestātos fiziskā ķermeņa nāves brīdī, tad jau tas būtu arī sasniedzams dzīvniekiem, tādiem kā suņi un cūkas.
3. Džīva (dvēsele, individuālais es), tas ir tas pats Dievs, Patība, Šiva, ES. Tādējādi Džīva vēro sevi visās būtnēs un izjūt vienotību ar visu esošo. Tas, kurš redz tikai šo īstenību, dzīvē skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais, dzīves laikā.
4. Kā saule izgaismo visu Pasauli, tā arī visu Visumu caurstrāvojošais un no tā neatdalāmais Brahmans (Dievs), apspīd visu esību. Tas, kurš to apzinās, tas skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
5. Kā Mēness, atstarojoties ezera, upju, trauku ūdenī, šķiet kā daudzi, bet būtībā ir viens, tā arī Atmans – Augstākais ES – liekas kā daudzi, kad tas pieņem dažādas formas (bet būtībā tas ir Viens un absolūti nedalāms). Tikai tas, kuram ir zināma Atmana īstenā būtība, skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
6. Brahmans ir neatdalāmi klātesošs visā esībā. Tieši tāpēc Viņā nav ne atšķirīgā, ne vienādā. Citiem vārdiem, Viņu nevar ietilpināt ne terminos, kas apzīmē atšķirību (bheda), ne terminos, kas apzīmē bez-atšķirību (abheda), ne arī atšķirību-līdzību terminos (bheda-abheda). Tas, kas redz Brahmanu tieši tā, skaitās dživanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
7. Realitātes daba ir šāda: smalkais ķermenis pārsniedz telpas ierobežotību. AugstākāBūtne – ir dvēsele šajā smalkajā ķermenī. Es esmu gan aktieris, gan pārdzīvojums. Tas kurš zina, ka tā tas ir, skaitās Džīvanmuka – atbrīvotais dzīves laikā.
8. Tas, kurš pacēlies pāri jūtām, prātam un saprātam, apzinājies ‘’savu’’ iekšējo visaugstāko ES (ir kļuvis par Atma Džnani), skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
9. Tas, kura darbošanās ir brīva no vilšanās un kaislīgas aizraušanās un kuram nav ne tas, ko viņš pieņem, ne tas, ko noliedz, skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
10. Tas, kurš ir nonācis pie secinājuma: “Man nav zināma neviena darbība, kas varētu būt vēlama (svētajos rakstos)”, vai citiem vārdiem, tas, kurš, veicot jebkādas darbības, nekad neuztver sevi kā darbības darītāju, un saprot, ka darbība kā tāda ir pats Brahmans, skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
11. Tas, kurš apzinās un patiesi redz visas radības Visaugstākā Kunga Gara veidolā, kas caurstrāvo visu Telpu un sekojoši ir visu būtņu darbību pirmcēlonis, skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
12. Katras būtnes Džīva – esoša no mūžseniem laikiem – tas ir pats Šiva – Dievs. Tāpēc Džīva ir neiznīcināma. Tas, kurš iepazinis šo patiesību un nejūt nicinājumu ne pret vienu būtni, skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
13. Augstākais Es, tas ir guru, skolotājs. Tas esi tu Pats. Tas viss ir šis. Tas ir caurstrāvojošs Gars, nekas nevar Tam kaitēt. Tādējādi Džīva un Šiva ir viens. Tie nevar ne samazināties, ne palielināties. Tas, kuram ir zināma šī patiesība, skaitās Džīvnmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
14. Tas, ko viedie redz ar iekšējo pašizsekošanu, pašizziņu – ir viņu prāts. Kad prāts koncentrējas uz SO – HAM (es esmu Tas), viņš kļust par TO. Prāts, meditējot uz „es esmu TAS”, ir pats caurstrāvojošais Šiva. Tas, kuram zināma šī patiesība, skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
15. Tas, ko viedie meditācijas laikā redz, ir Gars. Šis Gars saucas – garīgā apzināšanās un viedā prāts. Tas tāpat arī tiek saukts par Tukšumu (Šuņja), izšķīšanu (Laija), un pilnīgu izšķīšanu (Vilaija). Tas, kuram ir zināma šī patiesība, skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
16. Tas skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā, kura prāts meditācijas, apceres un apzināšanās rezultātā ir piepildīts ar svētlaimi, kurš vienmēr atrodas meditācijā un ir brīvs no duāla priekštata par dzīves nastu un atbrīvi.
17. Tikai tas viedais, kura prāts ir pacēlies pāri viņa paša dabas īpašībām (gunām), vienmēr atrodas svētlaimē, kuras avots atrodas viņā pašā. Tāds viedais, kurš bauda Brahmanaapzināšanos, skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
18. Tas, kurš meditācijā ieraudzījis iekšējo Gaismu, savā garīgajā sirdī ir pārspējis un pakļāvis prātu. Rezultātā viņš redz realitāti kā SO-HAM un HAM- SA, – „Tas esmu Es” un „Es esmu Tas”. Tas, kurš apzinās savu augstāko Būtību tādā veidā, skaitās Džīvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
19. Šiva (Dievišķais princips), šakti (Visuma enerģija), mikropasaule, makropasaule, apziņas lauks, sirds un bezprāta kaisle – tas viss ir tikai viena Augstākā Būtne – Atmans. Tas, kurš apzinās šo īstenību, skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
20. Tas viedais, kurš ir pacēlies pāri nomoda, miega ar sapņiem un dziļā bez- sapņu miega stāvokļiem un vienmēr atrodas ceturtajā (Tūrijas) transcendentālajā apziņas stāvoklī, kura prāts vienmēr meditē uz SO-HAM (Es esmu Tas) un ir izšķīdis šajā pārdzīvojumā, skaitās Džvanmukta – atbrīvotais dzīves laikā.
21. Prāts, kurš caur pārdzīvojumu SO-HAM apzinās sevi kā TO, atrodas mūžīgajā Garā, līdzīgi kā pērle, ievērta aizsaprāta apziņas pavedienā. Realitāte, kas izpausta mantrā SO-Ham, ir pats Bezgalīgais Brahmans. Tā ir Realitāte bez formas. Tas, kam ir zināma šī patiesība, skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
22. Prāts nosaka daudzveidības un dažādības uztveri parastiem cilvēkiem, bet vienotības uztveri viedajiem. Tas, kurš neuztver iztēloto daudzveidību un ir nostiprinājies vienotības uztverē, skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
23. Tas, kura prāts apzinājies šo viedumu un vienmēr stingri turas pie šīs mācības, kura ved uz garīgo pilnību, tas sasniedz mokšu un skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
24. Jogu praktizējošais iegūst brīnišķīgu prātu. Tā kā viņš ir atteicies no visa pārejošā, ārējiviņš atgādina tādu, kurš atrodas bezdarbībā. Tas, kurš ir atmetis visu pārejošo un ārējo, skaitās Džīvanmukta – dzīves laikā atbrīvotais.
Tā beidzas Šrī Dattatreijas dziesma par Džīvanmuktu.