* * *
Kad varenais skolotājs Padmasambhava atradās Lielajā Ritodā Samjē pilsētā, viņam gada garumā kalpoja kāds neizglītots vīrs vārdā Šerabs Gjalco, 61 gadu vecs, kuram bija liela ticība un dziļa cieņa pret skolotāju. Visu savu kalpošanas laiku ne reizi viņš nelūdza skolotājam Mācību, un skolotājs viņam arī neko nepiedāvāja. Pēc gada, kad skolotājs gribēja aizbraukt, šis cilvēks viņam dāvināja mandalu, izgreznotu ar ziediem.
Vīrs teica – Vareno Skolotāj! Pavērs pret mani savu labestību. Vispirms, es esmu neizglītots, otrkārt, mans prāts nav izcils, treškārt, es esmu vecs un mani ķermeņa elementi ir nodiluši. Lūdzu tevi, iedod man vecam vīram, kas stāv nāves sliekšņa priekšā, mācību viegli saprotamu, kura ir spējīga pilnībā novērst šaubas, lai tā ir vienkārša realizācijai un praksei, un kura varētu man palīdzēt nākošajās dzīvēs.
Skolotājs pavērsa savu ceļa spieķi vecā vīra sirds virzienā un izteica šādu pamācību:
„Klausies vecais vīrs! Ieskaties savā apzināšanās apskaidrotajā prātā. Tam nav ne sejas, ne krāsas, ne vidus, ne malas.
Vispirms – tas nekad nav dzimis, tas ir tukšs. Otrkārt, tam nav atrašanās vietas, tas ir tukšs. Treškārt, tam nav mērķa – tas ir tukšs. Šis tukšums nav ne no kā radīts, tas ir tīrs, un tam ir spēja visu uztvert. Ja tu to esi sapratis un atpazinis, tas nozīmē, ka tu esi uzzinājis tukšuma dabisko seju. Tad tu saproti lietu dabu un prāta dabu, tu esi noskaidrojis realitāti pašā tās pamatā un nocirtis visas šaubas, kas attiecas jautājumā par zināšanām.
Domas atbrīvojas dabiskā veidā. Izprotot sava prāta dabu, tu vari pieņemt domas kā ceļu – tāda prakse ir viegla. Gribu dot tev nozīmīgu padomu – lai arī kādas klēšas (piecas prāta indes: dusmas, lepnums, skaudība, kaisle, nezināšana, kuru dēļ cilvēks dzimst uz zemes) neparādītos tevī, centies tās neievērot, un tās pašas bez pēdām izgaisīs, izzudīs. Tā ir vienkārša prāta atbrīvošanas prakse.
Ja tu mācēsi tā praktizēt, tava meditācija nebūs ierobežota ar atsevišķiem laika periodiem. Kad tu apjautīsi, ka viss, kas ir apkārt, ir tavi palīgi, tava meditācija būs nemainīga, uzvedība atslābināta un brīva, tu sajutīsi savas pirmatnējās dabas nepārtrauktību. Lai kur arī tu nebūtu, tava pirmatnējā nedzimusī prāta daba vienmēr ir ar tevi.
Kad tu sāksi šīs patiesības apzināties vai realizēt, tad nebūs vairs nozīmes tam, vai tavs ķermenis ir jauns vai vecs, jo tava apskaidrība (neduālistiskā pazināšanās) nenoveco. Tai nav atšķirības starp jaunību un vecumu. Pirmatnējā esība, daba ir ārpus kaislībām un aizspriedumiem.
Šīs apzināšanās atmodinātais prāts nerodas no ārpuses vai kādas vielas, tas eksistē pats par sevi un realizējas tevī pašā. Tāda ir lietu daba, kuru bez apzināšanās nevar sameklēt, jo tā netiek iedalīta tajā, kas uztver un ko uztver, uz ko būtu vērts koncentrēties. Atmodināts prāts nedala pasauli dzīves, nāves, mūžības un iznīcības galējībās. Atmodinātais apgaismības stāvoklis ir dabiski tīrs. Tajā nav nekādas prakses, kuras būtu jāizpilda, taču tajā ir ielikta dabiskā spēja izziņai. Šī varenā dabiskā stāvokļa uztvere atrodas Tevī pašā un to nekur nevajag meklēt.
Ja tu tieši tā uztversi, tad spēsi to pielietot praksē, tad, lai kur arī tu nebūtu, tu vienmēr būsi garīgā apmācībā savā ķermenī. Viss, ko tu redzi sev apkārt, ir dabiski radītā tukšuma izpausme. Atstāj visu, kā ir, neko neveido prātā. Tādējādi atbrīvotās izpausmes kļūs par taviem palīgiem un tu vari praktizēt, pieņemot ārējos redzējumus kā ceļu.
Kas attiecas uz to, kas ir tavā prātā, tad lai arī kādas kustības tajā nenotiktu, lai arī kādas domas tajā neveidotos, tām nav nekādas reālas substances, tām nav esības, tās visas ir tukšas – viss ir tukšums.
Ja tu saproti, ka apzināšanās, pirmatnējā apskaidrība jau atrodas tevī, tad nav nekādu atšķirību starp asu un atslābinātu uztveri. Ja tu saproti, ka tava pirmatnējā apjausma, brīva no kaislībām un aizspriedumiem atrodas tevī pašā, tad nav atšķirību starp maziem un lieliem zināšanu apjomiem.
Arī tad, kad tavs ķermenis, prāta iemiesojums un atbalsts, sairs pīšļos – absolūtā brīvība, aizsaprāta un vieduma apskaidrība ir mūžīga. Kad tu iemācīsies pastāvīgi atrasties šajā transcendentālajā stāvoklī, nebūs nekādu atšķirību starp garu un īsu dzīvi.
Veco ceļiniek, praktizē īsteno zināšanu! Pieņem šo praksi tuvu sirdij. Nejauc vārdus un nozīmi. Nekad nešķiries no sava drauga – sirsnīgas uzcītības. Aptver visu, kas ir, ar savu uzmanību! Netērē velti laiku ar tukšām, bezjēdzīgām un nenozīmīgām sarunām. Neseko mērķiem, neuztraucies par pēcnācējiem, par ēdienu vai dzērienu. Mirsti kā parasts cilvēks. Praktizē šo dzīves veidu, tu, kas stāvi uz nāves sliekšņa.